Kādā jaukas un saulainas dienas rītā, klusā bibliotēkas stūrī, mūs gaidīja mīksts un pūkains pārsteigums. Ienākot bibliotēkas telpās, parasti rodas vēlme ielaist veldzējošo rīta gaisu, atverot mūsu vienīgo logu. Bet, kā gadījās kā ne, ar svaigajām rīta vēsmām, pie mums ieradies vēl kāds ciemiņš – mīlīgs un jauki murrājošs, kas izvēlējies netraucēti snauduļot mīkstajos un ērtajos bibliotēkas krēslos.
Protams, šāda veida ciemiņu apmeklējumi slimnīcā ir pilnīgi un galīgi nevēlami, bet omulīgajam kaķim par to bija savas domas, jo pieķerts laiskojoties, viņš pat negrasījās pamest ērto un iesildīto vietiņu, vien miegains un apmierināts staipījās un skatījās mums pretī, nesaprazdams ko no viņa vēlamies. Beigu beigās, viens par otru papriecājušies, mēs, cik nu vien iespējams draudzīgi, šķīrāmies. Viņam savs ceļš ejams, jo kaķi jau staigā, kur pašam tīk...
