Sirds ritmā ieklausoties

Šķiet ikviens ir izbaudījis, ka dejā slēpjas kaut kas maģisks. Esam sajutuši, ka kustības dod mums enerģiju un sniedz daudz jaukus un patīkamus mirkļus. Zinot to, ka deju pasaule ir plaša, daudzveidīga un bagātīga, šoreiz tikšanās reizē kas neierastāks - pie mums ir viesos stepa dejotājs Māris Pūris, kurš pārsteidz sanākušos skatītājus ar savu veiklību, izcili izkopto ritma sajūtu un spēju savas zināšanas un prasmes attēlot kustībā. 

Māris pats stepu dejo jau 30 gadus, ir apmeklējis dažādus stepa dejas festivālus, seminārus, pasaules līmeņa dejotāju meistarklases. Tādēļ viņam ir ar ko mūs pārsteigt. Noprotam, ka stepa dejas žanrs ir gana nopietns un sarežģīts. Lai labāk saprastu cik daudz tajā jāiegulda, Māris to salīdzina ar jebkuru citu mūzikas instrumentu, kuru mēs mācamies gadiem. Tikšanās reizē šo to uzzinam no stepa vēstures un par iespējām to darīt tepat pie mums Latvijā. 

Un neiztrūkstoši ir arī pārsteigumi - izrādās ar stepa kurpēm kājās var dejot valsi, var izsist ritmu un dejot arī klasiskās latviešu tautas dejas. Vēsture stāsta, ka pat baznīcā ir dejots steps.

Tomēr visvairāk paliek prātā atziņa, ka ritmu saklausīt mēs varam jebkurā mirklī dabas skaņās, tomēr vissvarīgākais ritms mums jāsajūt savā sirdī, kuram pakārtots ir viss, kas notiek ar mums.

  

Tikšanās ar mākslinieci Ievu Jurjāni

Visu mēnesi  RCB Saulaino dienu bibliotēkā bija iespēja vērot mākslinieces Ievas Jurjānes grāmatu ilustrāciju izstādi, kas noslēdzās ar jauku, radošu pēcpusdienu kopā ar pašu mākslinieci.
Iepazīstoties, Ieva atcerējās savus piedzīvojumus bērnībā, kad nācās slimības dēļ uzkavēties gultiņā, kā arī atgadījumu pavisam nesen, kad bija spiesta pabūt tepat, Bērnu slimnīcā, kopā ar savu meitiņu Ģertrūdi. Viņa ir pārliecināta, ka arī tādās reizēs ir laiks fantāzijai un iespēja sevī uzturēt prieku par to, ko mēs redzam dabā, ļaujoties saviem vērojumiem un iedomu pasaulei.
Ieva pastāstīja par kopīgo projektu ar Ornitoloģijas biedrību, kā rezultātā tapa skaists, izzinošs plakātas ar dažādiem putniem, kurus iespējams pamanīt un vērot arī esot slimības gultā- putnu barotavās aiz loga, vai kaut kur starp pilsētas namiem.

Tomēr laiks rotaļām savos sapņos ir pats jaukākais, ko var darīt tad, kad nekā cita nav ar ko sevi pārsteigt. Ideju var pasmelties kaut vai no Ievas Samauskas grāmatas "Čarlīnes deguns", kurai ilustratore ir Ieva. Un tas nav nemaz tik grūti- iedomāties, ka kādu rītu Tu pamosties un, veroties spogulī,  savā sejā pamani izmaiņas. Un kāpēc gan tur nevarētu būt kāda putna knābis?
Vispirms, kopā ar mākslinieci, izpētījām grāmatas, kurās var daudz interesanta uzzināt par putniem. Tad mēģinājām iedomāties, kuram putnam pēc rakstura mēs katrs gribētu līdzināties. Pēc īsas apdomāšanās, izvēle tika veikta un ātri vien tapa skaisti putnu zīmējumi. Tad Ieva aicināja ļauties sapņiem un mēģināt uzzīmēt sevi, kas tik ļoti līdzinās izvēlētajam putnam.

Un tad... sajust, kā būtu, ja būtu... ja mana istaba būtu kā dobums mežā, kurā nakšņo pūce, un dienas darbi jāpakārto pūces rakstura īpatnībām? Kā būtu, ka man būtu tik spēcīgi spārni kā ērglim? Vai tie ļautu man mierīgi nosēdēt skolas solā?

Pati Ieva saka: "Skatīties uz zīmētu putnu nozīmē domāt. Saprast to, ka mēs neesam vienīgie uz šīs pasaules, ka ir citas dzīvas radības, saprast, kā tās eksistē, kā tās pārvietojas. Stāvi zem dzērvju kāša un iztēlojies no kurienes tās dodas..."