Izsmalcinātā toņu gamma

Mūsu lasītāji ierasti var vērot izmaiņas Saulaino dienu bibliotēkā. Vienmēr, kad tiek atklāta kāda jauna izstāde, tā pilnībā mainās visa gaisotne telpā. Maija mēnesī baudījām silti saulainos un rāmos krāsu toņus mākslinieces Lauras Pīgoznes darbos, kas dominē viņas darbos. No sirds vēlējāmies, lai ikkatrs ienākot, to sajustu sevī un paņemtu līdzi mieru, labu noskaņojumu un klusu prieku, jo tieši šīs sajūtas raisa izstādes vērojums.

Tik pat sirsnīga un pozitīva tikšanās ir ar pašu mākslinieci. Laura ir atbraukusi bērniem parādīt un ļaut izmēģināt kaut ko interesantu. Pēc īsas iepazīšanās, visi ķeramies pie darba. Pirmais uzdevums ir izdomāt, ko mēs katrs vēlamies redzēt savā darbiņā, tad veidot skici, pēc tam katru detaļu rūpīgi izgriezt un uzlīmēt uz atsevišķa papīra, veidojot reljefu.
Būtiski un uzjautrinoši ir mācēt saskatīt un veidot darbu spoguļattēlā, jo pats interesantākais vēl tikai priekšā.

Bērni rūpīgi strādā, nemaz nenojaušot, ka tūliņ sekos nākamais uzdevums - darbiņš jānoklāj ar košu krāsu toni un... ne velti uz galda stāv interesanta tehniska ierīce, ko ne visi atpazīst. Tā ir Lauras līdzpaņemtā grafikas spiede, ar kuras palīdzību tiks bērnu veidotie reljefdarbi atspiesti, veidojot interesantu grafikas darbu.

Process interesants ļoti. Bērni ir gatavi stāvēt rindā vairākkārt, lai savus darbiņus redzētu dažādos toņos un nokrāsās.

 

Rezultāts ilgi nav jāgaida. Skaistie grafikas darbi rindojas, lai nedaudz apžūtu un būtu gatavi līdznešanai uz nodaļu.

Bērnu aizrautīgā darbošanās priecē. Šķiet, ka ir redzēts, pamēģināts, sajusts kas jauns. Un, mājup braucot, katram būs stāsts par pavadīto laiku slimnīcā.

Laiks kopā ar grāmatām

Nereti bibliotēkās notiek jautras izklaides, kurās grāmatas un lasīšana tiek piemirsta. Lai arī tas nav peļami, jo svarīgākais jau ir jauki pavadītais laiks bibliotēkā, tomēr šoreiz prātojām, kā spēlītēs "iepīt" un akcentēt uzmanību tieši uz grāmatām. Pavisam negaidot mums uzradās arī brīvprātīgs palīgs - topošā kolēģe Gunita, kurai studiju ietvaros Latvijas Universitātē dots uzdevums- veikt brīvprātīgo darbu kādā bibliotēkā. Īsā laikā top kopīgs scenārijs un noliktā diena ir klāt, kad aicinam mazos pacientus uz spēļu pēcpusdienu Saulaino dienu bibliotēkā.
Pa brīvajiem brīžiem ir tapusi spēle "Grāmatu šurumburums", kuras ideja tika noskatīta un arī izmēģināta "Ideju tirgū" Gaismas pilī. Tās autore Pelču pagasta bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite laipni atvēlēja iespēju brīvi impovizēt un neliedza padomu tās tapšanā mūsu interpretācijā.

 Jautājumi ir āķīgi, bet interesanti. Ja kādam kas piemirsies - tas nekas, jo visi kopā tomēr pareizo atbildi atrodam.
Kad spēlēts gana, Gunita izstāsta mums visiem savu mīļāko pasaku "Skaistule un briesmonis". Reizēm ir tik jauki, kad pašam nav pat jālasa - kāds interesantā un izteiksmīgā veidā to no sirds izstāsta.

Tad laiks nedaudz izkustēties un iesaistīties dažās, uzmanību attīstošās, rotaļās, lai pēc tam radošā darbnīcā uzmeistarotu interesantu dāvanu nodaļas medmāsiņām, jo tieši todien slimnīcā tiek svinēta Māsu diena. Bērniem izstāstam, ka pie mums pēc grāmatām nāk, un ir lielas lasītājas, arī viņas. Tādēļ spriežam, ka ļoti piemērota dāvana svētku dienā varētu būt interesanta grāmatzīme.

To gatavošanā lieti noder vecu vecās, apdzeltējušās, sen nolasītās, grāmatu lapas. Tā mēs vecajām grāmatām dodam jaunu iespēju.

Lai jauks un interesants laiks mums visiem kopā ar grāmatām!

Tikšanās ar mākslinieci Ievu Jurjāni

Visu mēnesi  RCB Saulaino dienu bibliotēkā bija iespēja vērot mākslinieces Ievas Jurjānes grāmatu ilustrāciju izstādi, kas noslēdzās ar jauku, radošu pēcpusdienu kopā ar pašu mākslinieci.
Iepazīstoties, Ieva atcerējās savus piedzīvojumus bērnībā, kad nācās slimības dēļ uzkavēties gultiņā, kā arī atgadījumu pavisam nesen, kad bija spiesta pabūt tepat, Bērnu slimnīcā, kopā ar savu meitiņu Ģertrūdi. Viņa ir pārliecināta, ka arī tādās reizēs ir laiks fantāzijai un iespēja sevī uzturēt prieku par to, ko mēs redzam dabā, ļaujoties saviem vērojumiem un iedomu pasaulei.
Ieva pastāstīja par kopīgo projektu ar Ornitoloģijas biedrību, kā rezultātā tapa skaists, izzinošs plakātas ar dažādiem putniem, kurus iespējams pamanīt un vērot arī esot slimības gultā- putnu barotavās aiz loga, vai kaut kur starp pilsētas namiem.

Tomēr laiks rotaļām savos sapņos ir pats jaukākais, ko var darīt tad, kad nekā cita nav ar ko sevi pārsteigt. Ideju var pasmelties kaut vai no Ievas Samauskas grāmatas "Čarlīnes deguns", kurai ilustratore ir Ieva. Un tas nav nemaz tik grūti- iedomāties, ka kādu rītu Tu pamosties un, veroties spogulī,  savā sejā pamani izmaiņas. Un kāpēc gan tur nevarētu būt kāda putna knābis?
Vispirms, kopā ar mākslinieci, izpētījām grāmatas, kurās var daudz interesanta uzzināt par putniem. Tad mēģinājām iedomāties, kuram putnam pēc rakstura mēs katrs gribētu līdzināties. Pēc īsas apdomāšanās, izvēle tika veikta un ātri vien tapa skaisti putnu zīmējumi. Tad Ieva aicināja ļauties sapņiem un mēģināt uzzīmēt sevi, kas tik ļoti līdzinās izvēlētajam putnam.

Un tad... sajust, kā būtu, ja būtu... ja mana istaba būtu kā dobums mežā, kurā nakšņo pūce, un dienas darbi jāpakārto pūces rakstura īpatnībām? Kā būtu, ka man būtu tik spēcīgi spārni kā ērglim? Vai tie ļautu man mierīgi nosēdēt skolas solā?

Pati Ieva saka: "Skatīties uz zīmētu putnu nozīmē domāt. Saprast to, ka mēs neesam vienīgie uz šīs pasaules, ka ir citas dzīvas radības, saprast, kā tās eksistē, kā tās pārvietojas. Stāvi zem dzērvju kāša un iztēlojies no kurienes tās dodas..."

Klusā daba

Kad visi jau esam Ziemsvēku gaidās, ir vēl brītiņš ļauties klusumam un krāsām. Saulaino dienu bibliotēkā viesojās māksliniece Signe Vanadziņa un veikli uzbūra kluso dabu, kas fantastiski skaisti iekļāvās starp grāmatu plauktiem bibliotēkas interjerā.

Ikvienam gribētājam bija iespēja vērīgi ielūkoties un, Signes iedvesmotiem, ļauties īstai mākslai. Pat saulīte sabiedrotā- laiku pa laikam tai uzspīdot, ļāva izteiktāk manīt ēnu kritumus. Kā īstā mākslas studijā!

Pēc Signes ieteikuma, top viņas gleznu reprodukcijas nedaudz savādākā interpretācijā. Tas nav viegli, bet izskatās, ka ļoti aizraujoši.

 Bērni procesam pievēršas ar lielu nopietnību. Laikam ir atrasti īstie vārdi, jo zīmē visi, un ar lielu aizrautību.

Saulaino dienu bibliotēkā šie brīži ir īpaši. Mēs redzam tik dažādas, bet tik ļoti interesantas pasaules. Kāds varbūt bikli neuzdrošinās to citiem rādīt, bet sajūtot radošo gaisotni vienkārši ļaujas. Un tad top kaut kas skaists... To visu izlikām kopīgā izstādē un ticam, ka ikviens novērtē iespēju, ka viņa darbs ir izstādīts blakus īstas mākslinieces gleznām.

Darot darbu, neiztrūkst sarunas. Uzzinām, ka Signes darbi daudz ceļojuši pa plašo pasauli. Esam bezgala priecīgi, ka tagad tie priecēs arī mūs. Košās un dzīvespriecīgās gleznas Saulaino dienu bibliotēkā būs lūkojamas visu mēnesi. Ikviens ir laipni aicināts ciemos!

Rainis Bērnu slimnīcā

Šobrīd Raiņa vārds skan it visur - skolās, teātros, televīzijā, arī bibliotēkās. Un "Saulaino dienu bibliotēka" nav izņēmums. Šoreiz bērnus aicinājām uz radošo darbnīcu, kurā ne tikai čakli darbojāmies. Vispirms bērni priecēja acis un iedvesmojās no, jau bibliotēkā esošās, Rīgas skolēnu pils Mazo prātnieku izstādes, kurā attēloti Raiņa un Aspazijas darbi. Tad nodevāmies sarunām, kurā bērni uzzināja, ka savulaik, pirms daudziem, daudziem gadiem, šeit, šajā pat slimnīcā veseļojies arī Rainis. Pa bibliotēkas logu varējām saskatīt  ēku, kurā Rainis mitinājies. Izrādās, šeit piedzīvotā iespaidā tapis pat vesels dzejoļu krājums "Saulīte slimnīcā". Tās ir Raiņa sajūtas, esot šeit pirms vairāk kā 100 gadiem. Un tas ir pavediens mūsu šodienas tikšanās reizei. Mēs arī ļoti vēlējāmies bērniem pievērst uzmanību savām sajūtām. Tādēļ aicinājām visus pulcēties blakus telpā, kur noslēpumainā tumsā, lukturīša gaismā, mana  kolēģe Ilze, lasīja Raiņa dzejoli "Mīkla". Sajūtas raisījās vērojot gaismas spēles, kad mēģinājām ar gaismas stariem attēlot to, par ko ir dzejolis. Tad vēl nedaudz iedvesmai idejas no youtube kanāliem un multenīte pēc Raiņa dzejoļa "Mākonīts un Mākonīte".

Bet tad gan pie darba, un lēnām top mūsu pasākuma apmeklētāju sajūtu gleznas, kas uzreiz tiek izliktas arī izstādē, lai priecētu citus.

 

Uz balta fona ir uzlīmēts melns laukums: kā tumsa un gaisma. Tad, katrs, iepriekš izvēlētu Raiņa dzejoli, mēģina attēlot uz šī pamata, ļaujoties pārejām no melna uz baltu, izmantojot melno un balto zīmuli vai pildspalvu. Kāds tomēr nenociešas un paņem arī ko krāsainu. Kad tas izdarīts, tiek zīmēts dzejoļa galvenais tēls, kas vietu atrod tam īpaši atvēlētajā vietā.

 

Sākumā uzdevums priekš sapulcējušiem mazuļiem šķiet grūts, tomēr kļūdāmies. Darbiņi top ar lielu prieku, bērni ir vērīgi un visu izdara kā paši sajūt. Esam gandarītas, ka spējām ieinteresēt, parādīt kaut ko savādāku un pastāstīt kaut ko nedzirdētu.

Papīra liešanas darbnīca

Mākslas pasaulei nav robežu. Tas, kas tajā mīt ir nemitīgā mainībā un jauna radīšanā, atklāšanā. Mums ir liels prieks, ka mūsdienās bērni ir tik atvērti visam jaunajam un gatavi darīt.  Redzot mūsu pacientu rosīšanos un lielo interesi par, diezgan sarežģītā procesā, tapušajām papīra lapelēm, saprotam, cik tomēr svarīgi ir bērniem piedāvāt kaut ko patiešām interesantu. Un papīra liešanas darbnīca tiešām ir kaut kas ļoti, ļoti interesants, kas noslēdzās ar fantastisku rezultātu. Dažs varbūt nekad mūžā neiedomāsies, ka no veciem džinsiem var izgatavot fantastiskas lietas, arī papīru. Tagad mēs to zinam. Tomēr papīra liešanai nepieciešami ne tikai veci džinsi. Gatavojoties nodarbībai, māksliniece Ilze Dilāne ar saviem kolēģiem pie mums ir uzbūvējusi  veselu fabriku, kaut patiesībā, nekas sarežģīts jau nav.

Laipnā un izzinošā sarunā bērni tiek iepazīstināti ar procesu, saglabājot intrigu, ka tas vēl nav viss... :))), visi var ķerties pie darba, kas arī tiek darīts ar lielu nopietnību. Mums ir cieša pārliecība, ka jebkuršs darbiņš, kas darīts ar prieku un interesi būs izdevies. To redzam bērnu sejās, jo paralēli papīra liešanai, katrs vēl paspēj izveidot sev kaudzi ar skaistām apsveikumu kartiņām, skolotājas Artas Dzirkales vadībā.

 Vairāk fotomirkļu no nodarbības skatīt šeit.
Apliecinājums tam, ka šis process aizrāva ne tikai, garlaicības māktos slimnīcas pacientus, bet arī daudzus citus bērnus, ir skaistā un pārsteidzošā izstāde, kas priecēja bibliotēkas apmeklētājus jau veselu mēnesi. Te apkopots Pārdaugavas Mākslas un Mūzikas skolas audzēkņu veikums. Un pārsteidzošā sakritībā, kāds no slimnīcas pacientiem atpazīst sevis radīto darbiņu izstādē.   

No grāmatu ilustrācijām līdz ēnu rotaļām

Esmu pārliecināta, ka mēs visi, kaut nedaudz, atceramies no bērnības to sajūtu, ar kādu vērojām košās bildes grāmatās. Atceramies, ko tās mums atklāja, pašiem nemaz nezinot par ko vispār ir stāsts. Cik dzīvi likās tēli un kā tie mūs uzrunāja. Tagad, raugoties bērnu grāmatu ilustratores Elīnas Brasliņas darbos, kas skaisti sarindoti izstādē, ir iespēja izbaudīt līdzīgas sajūtas... Pat vēl īpašākas, jo izstādē ir aplūkojami oriģināldarbi. Elīna mums ir uzticējusi arī dažus noslēpumus - atsevišķas ilustrācijas, kuras šobrīd vēl tikai top grāmatā.

 Katru zīmējumu var pētīt un pētīt... Te ir stāsts par Runci un Apburto mežu, par Govi uz bagāžnieka un Bīnīti. Par Olu, kura negribēja krāsoties, Tobiasu un Tamu, kuri devās ceļojumā pa Eiropas bibliotēkām.

Kāds noteikti jau pazīst Elīnas radīto Meža cūku, kas pasaulē devās BikiBuka sērijā. Māra Čaklā dzejolis "Gaidītāja Meža cūka" klajā nāca šogad un šīs ilustrācijas Elīnai atnesa Jāņa Baltvilka balvu par veiksmīgu debiju bērnu grāmatu ilustrācijā.
Jauka un prātā paliekoša bija kopātikšanās Elīnai ar mūsu bibliotēkas mazajiem apmeklētājiem. Elīna spēja bērnus uzrunāt un savu oriģinālo ideju tā pasniegt, ka visi darbam pievērsās ar lielu nopietnību, pat iztrūkstot liekiem komentārien un savstarpējam sarunām. Vieni ar lielu aizrautību ķērās pie "kaut kā" griešanas un zīmēšanas, otri - pie fona veidošanas uz kā darbosies "kaut kas"...

 

Un tad tikai viss sākās... Gaismas stara kūlī viss atdzīvojās. Pie sienas piestiprinātais fons pārtapa par pasaulīti, kurā raiti virknējās dažādi stāsti un notikumi. Bērni ar lielu aizrautību atdzīvināja savus gatavotos iedomu tēlus un pētīja to ēnas. Tie veikli iedzīvojās radītajos apstākļos un sagādāja visiem prieku un pārsteigumu. 

 

Ēnu teātrim piemīt kaut kas maģisks, kas raisa bērnu fantāziju, improziāciju, dzīvesprieku. Bērni atverās priekam un rotaļai...

Tādās reizēs piemirstās, ka mēs atrodamies prom no saviem mīļajiem, prom no draugiem un visa ierastā. Ir sajūta, ka esam prom no sāpēm un visa tā, kāpēc mēs esam šeit - Bērnu slimnīcā. Bija jautri un labi!

  

Kas ir vizītkarte?

Šoreiz aicinājām bērnus, lai pafilozofētu un izprastu nopietnas lietas. Bieži vien ir redzēts, cik skaisti un eleganti kāds kādam pasniedz savu vizītkarti. Tās var būt pavisam vienkaršas, var būt ļoti izsmalcinātas... Kas tās tādas un kāpēc tās vispār ir vajadzīgas, bērni dažkārt pat nenojauš. Un tieši tāpēc arī ir šī saruna.
Izradās, vizītkartes izmantoja jau senajā Ķīnā. Un ja jau tad pēc tām radās vajadzība, tad mūsdienās tās bieži vien ir pat ļoti nepieciešamas.

Jau sarunas sākumā nosaucot, katrs savu vārdu, sapratām, ka prātā noteikti nevar paturēt prātā visus tikko dzirdētos. Tātad viens iemesls jau ir, kāpēc būtu vajadzīga vizītkarte - gadījumā, ja jauniegūtā drauga vārds piemirstas. Un ja jau vārds dažkārt nepaliek atmiņā, tad tālruņa nummuru, adresi un e-pastu atcerēties ir vēl grūtāk. Tātad vizītkartei ir ļoti būtiska loma.

Noskaidrojām, ka tās mēdz būt ne tikai individuāli cilvēkam, bet ir nepieciešamas arī dažadām iestādēm, uzņēmumiem, piemēram bibliotēkai. Tomēr šodien vispirms mēģinājām izveidot katrs paši sev vizītkarti. Visi sanākušie droši ķeras pie darba un ir ļoti interesanti vērot, kā katrs mēģina atrast kaut ko sev raksturīgu, ne tikai konkrēto informāciju. Ļoti ceram, ka šodien uzzinātais noteikti dzīvē nodrēs.

BikiBuks

Visu aprīļa mēnesi RCB Saulaino dienu bibliotēkā aplūkojama jautra un interesanta izstāde. Te apkopoti jaukās bērnu grāmatu sērijas "BikiBuks" ilustrāciju oriģionāli. Izstāde raiba un draiska, tik pat cik, nu jau iznākušās 30 grāmatiņas,  ko jau iemīļojuši gan lieli, gan mazi lasītāji.

Ne velti atsauksmju grāmatā dažs tās nosauca par Nacionālu dārgumu, kam varam piekrist arī mēs, jo rosību ap BikiBuku grāmatu plauktu un izstādi jūtam nemitīgi. Cits mazais lasītājs, jau ienākot bibliotēkā pamana košos darbus pie sienām un priecīgs uzskaita BikiBukus, ko pats jau lasījis. Citu tieši izstāde ieinteresē kaut ko izvēlēties no lielās BikiBuku kaudzītes. Bet īsi pēc svētkiem, mēs aicinājām ikvienu gribētāju būt pašam māksliniekam - izdevējam un radīt pašam savu BikiBuku.

Bibliotēkā viesojās māksliniece Ūna Laukmane, kas mudināja mūs ļauties iedvesmai un droši meklēt savu ideju ilustrācijām. Ļāva saprast, cik jauki un patīkami ir domās sastrādāties ar dzejoļa autoru un apvienot savas idejas ar viņa tekstu. Mūsu BikiBukiem izvēlētie dzejnieki O. Vācietis, J. Baltvilks un Rainis, labi zināmi un iemīļoti. Tā tapa mums katram savas bibliotēkas pirmā grāmata.

Sirsnībā un pateicība Ūnai un visai BikiBuka saimei, par jauko kopābūšanu, brīnišķo ideju un jauko noskaņojumu todien. Un par dāvanā saņemtajiem BikiBukiem arī :)))

Sveiciens no Pamukāļiem!

-Pamukālis, Pamukālis...Vai tas ir KĀLIS?
-Nē, tas jau drīzāk ir kaut kāds JŪRAS PĀLIS.
-Bet varbūt BRĀLIS KĀRLIS?
-Nē, man vairāk šķiet, ka DZELTENS CĀLIS.
-Hmmm... un tomēr, tomēr... varbūt kaut kas saistīts ar to KĀLI?...

Jā, kas tad patiesībā ir šis PAMUKĀLIS? Tādu jautājumu uzdevām arī mēs ikvienam RCB Saulaino dienu bibliotēkas apmeklētjam, kas pievērsa uzmanību mākslinieces Kristīnes Lasmanes darbu izstādei. Jāsaka, ka bērniem fantāzija darbojās lieliski. Varianti bija daudz un dažādi - sākot ar datora paroli un beidzot ar to pašu KĀLI. Pat dzejolis tika sacerēts :). Taču patiesībā PAMUKĀLIS ir kaut kas, ko dažs ņem sev blakus gultiņā vakaros gulētejot, kaut kas, ko var paņemt līdzi, braucot uz slimnīcu vai ejot uz bērnudārzu... kaut kas, ar ko parunāties vientulības brīžos, ko pamurcīt un samīļot... Tās ir daudzās un dažādās mīļmantiņas, ko var izgatavot ikkatrs no košiem cimdiņiem un zeķītēm. Tā tos nodēvēja Kristīne. Un viesojoties RCB Saulaino dienu bibliotēkā Bērnu slimnīcā, vesels bariņš brauca līdzi.

Tomēr šoreiz Pamukāļi rātni sēdēja krēslā, bet Kristīne bērniem ierādīja ko pavisam interesantu - dažādas iespiedgrafikas tehnikas, ko izmantot, savus darbiņus darinot. Tas viss bija gana saistoši un aizraujoši, jo ne katrs var saprast, ka tam var noderēt pavisam neiedomājamas lietas - pužļu gabaliņi, ķēdītes, pērlītes, skrūvītes, stikliņi, linolejs u.c. Nepieciešami bija arī nopietni darba rīki - skrūvspīles, kaltiņas, asi naži u.c.

Grafikas darbnīca noritēja gana aizraujoši - gan eksperimentējot ar koppapīru, gan grebjot ornamentu linolejā, gan nospiežot dažādus priekšmetus. Rezultāts fascinējošs un ikvienam prātā paliekošs. 

Papildus bija iepēja aplūkot arī Kristīnes grafikas darbu izstādi. Tur attēloti tie paši Pamukāļi, tikai kādi...?! Te nu katram atkal jāņem talkā sava fantāzija un jāieskatās vērīgāk... 

Liels paldies Kristīnei par rosīgo pēcpusdienu un interesanto izstādi!