Mājas, mīļās mājas!!!

Atrodoties slimnīcā, visiem pacientiem bez izņēmuma, prātā nemitīgi sēž domas par mājām. Cits cenšas tās novirzīt uz ko citu, lai nekļūtu bēdīgs, cits tieši otrādi - domā tikai un vienīgi par mājām, lai ātrāk tiktu atpakaļ. Mēs to jūtam ikdienā, tādēļ aicinājām bērnus neapspiest šīs sajūtas, un tajā pat laikā, nebūt tik ļoti pārņemtam ar tām. Mēs nolēmām runāt par šo tēmu, kaut zinam, cik dažādi to var uztvert.  Aicinājām bērnus aizdomāties un pafilozofēt - ja jau tā ir sanācis kā sanācis, ka esam šeit, slimnīcā nokļuvuši, tad izmantosim laiku lietderīgi.
Gudri prātuļojām, ja jau katram cilvēkam ir vajadzīgas mājas, tad jau pasaulē ir tik pat daudz māju, cik cilvēku. Tomēr nē, kāds vērīgāks apmeklētājs attopas, ka vienā mājā taču var dzīvot vairākas ģimenes. Tad jau laikam cilvēku būs vairāk.

Un var jau būt arī pagaidu mājas, piemēram, Bērnu slimnīcā ir Vecāku māja. Lai arī šobrīd tā ir jauna un skaista, patiesībā tā ir viena no visvecākajām mājām slimnīcas apkaimē. Un tai ir savs stāsts...
Bet tālāk pārdomu pavedienu šķetinot, nākas secināt, ka mājas jau nav tikai cilvēkiem vien. Kas notiek mežā un pļavās? Tur varbūt katrs kukurzītis  kādam ir mājas? Cik aliņu ir zemē, cik putnu ligzdu kokos... Tomēr secinam, ka māju pasaulē ir vairāk kā cilvēku. Mūsu aizdomas apstiprināja bibliotēkas viesis - draiskais Lauvēns no Jūrmalas teātra un Inguna Radziņa, kas izstāsta mums aizraujošu stāstu par savu māju un visām tām citām mājām, kas ir viņējā, piemēram, zirnekļu, blusu un citu dzīvu radību mitekļiem. Viņam piebalso arī, pārējie līdzi atbraukušie draugi, lācītis Tobiass, ziepju burbulis u.c.

Pēc garās, pārdomu rosinošās, filozofēšanas, laiks radošiem darbiem. Ir iespēja katram radīt savu māju, lai taptu jauna, skaista izstāde Saulaino dienu bibliotēkā. 

Tās tiešām var būt tik dažādas! Cits saskatījis ābolu kā māju. Varam tikai minēt, kas tādā miteklī varētu dzīvot. Cits omulīgu mitekli radījis bekā. Arī šeit sev vietu rod dzīvībiņas. 

 Un tā, lēnām top vesels ciematiņš ar namiņiem, kam varavīkšņu jumti, neaizmirstuļu zilgani logi...

Izstāde priecē un iedveso ikvienu ienācēju, kas vērīgi apskata padarīto. Lai daudz jauku atziņu par svarīgāko, kas mums ir - savu māju un tās sajūtu sevī! Un paldies drosmīgam Lauvēnam un viņa draugiem par līdzdalību ;)

Ceļā uz...

Lai arī šī gada ziema nebija dāsna ar bagātīgām sniega kupenām, mākslinieces Zanes Lūses darbos to netrūkst. Pie mums, RCB ĀAP "Saulaino dienu bibliotēka", Zanes gleznas radīja pēdējā ziemas mēneša sajūtu. Rāmi pelēkos toņos ietērptā noskaņa, bērniem rosina atcerēties aizvadīto gadalaiku un tā spilgtākos svētkus, jo ilustrēts ir M. Cielēnas dzejolis "Ceļā uz Ziemassvētkiem'', kas gada nogalē tika izdots jaukajā grāmatu sērijā "BikiBuks".

Tas ir tikai viens dzejolis, ne pārāk garš, un gleznu arī it kā nav daudz, bet tajās pateikts tik daudz. Cits gleznās saskatījis mieru, cits plašumu, cits vienkārši atpazinis savas bērnības sajūtas, tajās raugoties - tā vēsta atsauksmju grāmata. Tomēr pati izstāde, kopumā, maina visas bibliotēkas noskaņu. Bija daži acu pāri, kas pamanīja, ka gleznas ļoti iederās Saulaino dienu bibliotēkas interjerā.

Liels paldies māksliniecei par jauko noskaņu pie mums!

Svētku koncertā

Kārtējā debija! Pie mums, Saulaino dienu bibliotēkā, tika nodibināts duets un sniegts pirmais koncerts! Šoreiz klausītāji bija ne tikai mazie pacienti un viņu vecāki, bet arī ārsti un māsiņas, kas nu varēja atrast laika nelielai izklaidei. Bet kas tad bija cienījamie mākslinieki? Lielākoties bērni slimnīcā atrodas uz noteiktu laika periodu, bet ir tādi pacieni, kam ir jāatgriežas vēl un vēl. Tie parasti iedzīvojas slimnīcas apstākļos un ir bieži Saulaino dienu bibliotēkas apmeklētāji. Tāds ir arī Jānis Opolts.

Slimnīcā viņu zina teju vai katrs. Viņš izceļojies pa dažādām slimnīcas nodaļām, vienmēr labā noskaņojumā, prot draudzīgi uzsākt sarunu ar jebkuru pretimnācēju. Arī ratiņkrēsls, kurā viņu dzīve piespiedusi atrasties, nav šķērslis būt visur un redzēt jebko.
Saulaino dienu bibliotēku apciemot, neskaitāmas reizes dienā, viņu vilina pie mums esošās klavieres. Jāni reti izdodās pierunāt palasīt, vai iesaistīties kādās radošās nodarbēs. Viņam patīk tikai pļāpāt un spēlēt klavieres. Un sācis to darīt, viņš ir tieši pie mums, apmēram pirms pusotra gada. Bet viņa spēlētprasmes progress ir apbrīnojams. Bez tam, Jānis notis nepazīst un uz to mācīšanos, jāatzīst, ir diezgan slinks. Bet mana, puspajokam izmestā frāze ''mums jāorganizē koncerts'', tika uztverta momentā un arī realizēta.
Pārsteidzošā dueta soliste ir Alise Mužniece, kuru Jānis sastapa tepat bibliotēkā. Alise ir liela lasītāja, kas labprāt ņēma grāmatas arī uz palātu. Pavisam nejauši noskaidrojās, ka viņa arī skaisti dzied un mācās to darīt ar lielu prieku. Alise, mammītes iedrošināta, nedaudz patrenējusies piekrita uzstāties. Visas domas saistījās tikai par un ap koncertu. Darbā iesaistījās mūzikas pedagogs, un tika izvēlēts repertuārs. Par koncerta reklāmu Jānis parūpējās pats. To, ka šo darbu bija paveicis labi, liecināja daudzie sanākušie klausītāji.
Koncerts noritēja ļoti pozitīvā gaisotnē.

Sanākušie dziedāja līdz un priekā aizrautīgi aplaudēja. Sekoja sveicieni un laba vēlējumi. Kā Jums šīet, vai kāds klātesošais pacients bija nomāksts un iegrimis pārdomās par savām veselības problēmām? Protams, nē. Vēlēsim prieku un veselību jaunajiem māksliniekiem!

Pirmā izstāde

Turpinām tradīcijas - pirms laika, pie mums bibliotēkā, notika kāda mākslinieka koncertdebija, savukārt tagad kādas māklsinieces pirmā personālizstāde :))).
Agnese Brīnuma slimnīcā manīta bieži. Gan kā "Sarkanā krusta" brīvprātīgā, kura aicināja bērnus uz dažādām izklaidēm un vakaros, garlaicības māktajiem pacientiem, draudzīgi piedāvāja uzspēlēt kādu galda spēli. To ka Agnese glezno, pamanīju Facebook-ā, kad viņa ievietoja vienu no savām gleznām. Mums par lielu prieku, Agnese uzticēja savus darbus. Veselu mēnesi tie priecēja ikvienu ienācēju, izraisija interesi un piesaistīja uzmanību. Tās ir savdabīgas un interesantas sajūtu gleznas, kas uzrunā un vedina sajust dabas un pasaules abstrakti noslēpumaino skaistumu uz audekla.

Uz atsauksmju dēļa raiti rindojās komentāri. Cits, tajās raugoties, sajutis mieru, cits vēlējis Agnesei darīt to vēl un vēl, cits vienkārši saka paldies par drosmi radīt un dalīties. 

Stils un mode

Tām meitenēm, kurām apnicis spēlēties ar Bārbijām, piedāvājām iesaistīties aizraujošā nodarbē - radīt pašām savu lelli ar tieši tādu tērpu, kādu vēlamies. Uzšūt skaistu kleitu neprot katrs. Tas ir liels un rūpīgs darbs, kas prasa labas iemaņas un daudz laika. Mūsu piedāvātais variants ir gana vienkāršs un veikls, bet ļoti, ļoti aizraujošs un interesants. Patiesībā ideja ir sena. Tā nāk no manas bērnības, kad savulaik ar lellēm spēlējos es. Bet šoreiz, to visu realizēja un meitenēm ierādīja, mana jaunā  kolēģe Ilze Siliņa.
Recepte vienkārša - ņemam vecos bibliotēkas žurnālus, šķirstam un meklējam modes dāmas. Tad, tās, kas iepatīkas, uzlīmējam uz kartona. Pēc tam atbrīvojam tās no esošā apģērba... :), paliek tikai caurums un kontūra.

Bet pēc tam, sākas pats interesantākais. Ķeramies pie dažādu audumu atgriezumiem, ko parasti visi vieglu sirdi izmestu. Mums tos atdāvināja Ināra, kas ir mums mīļa paziņa un profesionāla šūšanas meistare. Viņai šādas mantas netrūksts. Un iedāvinātajā maisā atradām īstus dārgumus.

Te var izpausties ikviena meitene, jo beigās viss tāpat sanāk ideāli. Ilze vēl parāda, kā varam modelēt, kā lelle no biksēm var tikt pie skaistas, garas balles kleitas. Varam piemērīt dažādus audumus, atrast sev vispatīkamāko un savdabīgāko, varam kombinēt klāt dažādus aksesuārus. Radošais process gana jautrs un aizraujošs.

Kad atrodam, mūsu izvēlētai modelei, vispiemērotāko tērpu, nostiprinam to uz atsevišķa kartona, lai pēc tam liktu virsū pašu šī tērpa valkātāju- mūsu papīra lelli. Un lūk rezultāts:

Ar šādām rotaļām mēs varam veidot savu gaumi, radīt interesi par tērpu, modi, tā dizainu. Te lieti noderēja Ilzes sarūpētās grāmatas par modes vēsturi. Tā ir sievišķīgā mākslas pasaule, kurā vēlas ielūkoties un iesaistīties ikviena no mums. Lai meitenēm veicas!

Sniegpārslu putenis

Gripa šogad mūs saudzē. Tās draudi pagaidām vēl minimāli, kas ļauj nesatraukties par karantīnu un nogrieztām iespējām bibliotēkā pulcināt mazos pacientus uz radošām nodarbībām un izklaidēm. Ja atceramies, gads iesākās ar krietnu salu, bez biezas sniega kārtas. To vērojot, pa bibliotēkas plašajiem logiem, sapratām, ka gribam uzburt sniegu. Tā vienā pēcpusdienā aicinājām bērnus uz sniegpārsliņu darbnīcu. Tapa dažnedažādas pārsliņas, un, galvenais, ka daudz... Pietika gan, ko logā ielikt, gan izstādē izlikt, gan ar ko savu palātu izgreznot un pat vēl māsiņām uzdāvināt. Mūsu radītais sniegpārslu putenis iepriecināja ikvienu.

Griežot un gatavojot sniegpārsliņas uzzinājām arī daudz ko jaunu - gan par ledus kristāliem, kas reaģē uz apkārtnotiekošo, gan par to, kā sniegpārslas veidojas.  

Aizdomājāmies par to,  kā varam tās redzēt, saskatīt, iztēloties un ieraudzīt... 

Paldies  Saulaino dienu bibliotēkas bibliotekārei Ilzei Siliņai, kas sarīkoja īstu sniegputeni Saulaino dienu bibliotēkā :).

Pirmais koncerts

No malas skatoties, šķiet, ka, slimnīcā esot, visa uzmanība jāvelta tikai un vienīgi veselības problēmām un jādomā kā ātrāk tikt uz "pekām". Bet dažkārt var būt pavisam savādāk. Dāvids Krists Balodis, kas ārstējās vienā no slimnīcas nodaļām, bija aizņemts ar pavisam citām domām. Viņš gatavojās savam pirmajam solokoncertam. Un tas notika pie mums - RCB ĀAP "Saulaino dienu bibliotēka". Izrādās slimnīcā pavadītais laiks, tika pavadīts pavisam citādi, kā sākumā bija domāts. Brīvajos brīžos Dāvids nāca uz bibliotēku, iedvesmojās no citiem svētku koncertiem, ko mēs organizējām un uzdrošinājās piedāvāt arī savu mūziku citu pacientu priekam. Dāvids iet mūzikas skolā, kur mācās pūst trompeti, un klavierspēle, protams, arī ir jāapgūst. Ir pat sakomponēti vairāki skaņdarbi. Tos arī mēs dzirdējām Dāvida pirmajā koncertā, kas tika papildināts ar stāstījumu kā tie ir tapuši.

Sakam lielu paldies Dāvidam par sadarbību, vēlam veselību un droši tupināt iesākto.