Ķekatiņas

Mūsu senie raksti vēsta, ka ķekatās gājēji draiskojās un vienlīdz svētību no mājas uz māju nesa jau no Mārtiņiem. Jautrība nerima līdz pat Meteņiem. Šajā laikā, ikvienā sētā, kāds varēja tikt pārsteigts, izjokots, izdancināts vai dāsni apdāvināts. Arī pie mums Ķekatiņas jau klāt. Lai arī galvenās maskas vēl viesojas "Senajā klētī", mēs priecājamies par draiskuļiem, kas mīļu prātu piekrita paviesoties pie mums.Tās šoreiz vairākas Ieviņas un Jancis, kurām vārdus devusi pati māklsiniece Ieva Dāboliņa. Pie siltām jaciņām, zeķītēm brunčiem un vainagiem lelles tikušas pateicoties Sigitas Krēsliņas čaklajām rokām.

Latviskās lellītes, sasēdušas šūpolēs, draiski noraugās uz bibliotēkas apmeklētājiem. Viņu prieks pielīp ikkatram, kas tās ievērojis. Aicinam bērnus un viņu vecākus lellītes vērot un sajust to, ko tās saka, atrodoties atstatu. Kamēr tās nav izvēlējušās savus īstos rotaļu biedrus, lai ļautos dzīvām sarunām, lellītes izrāda savus košos, bet vienkāršos tērpus, ļauj sajust sirdssiltumu, ko tajās ielikušas mākslinieces, ļauj aizdomāties par galveno vērtību katrā no mums - latviskumu. Tās nav un nevēlas būt tādas kā amerikāniskās Bārbijas un Keni. Tās ir pārliecinātas, ka ir vislabākās priekš mūsu bērniem.