Kad visapkārt vasara zied

 Kad visapkārt skaisti zied un smaržo vasara, Saulaino dienu bibliotēkā māksliniece Dagne Ventiņa ar savu gleznu izstādi aicina ielūkoties dabā. Gan koši ziedošā rapšu laukā, gan narcišu pušķī, gan rāmā jūras ainavā un saulainā meža ielokā jūtams mūsu Latvijas dabas skaistuma cildinājums un aicinājums to novērtēt, smelties idejas, iedvesmu un mieru.

Arī kopīgajā tikšanās reizē ar bērniem Dagne pārsteidza mūs visus ar vienkāršu, bet ļoti radošu un interesantu ideju aizrautīgai un rosīgai pēcpusdienai. Pamēģināt gribētāju netrūka, jo process izskatījās gana saistošs. Tādēļ pēc īsas iepazīšanās visi naski ķērās pie darba.

Ikviens tapušais darbiņš iepriecināja gan pašu darītāju, gan vērotājus. Ar rezultātu bija apmierināti visi un ar prieku ķērās pie nākamā mēģinājuma.

Kopā esot, laiks aizsteidzās nemanot, un bibliotēkā tapa vēl viena izstāde. Tā bija iespēja aizmirsties un ļauties, iemācīties ko jaunu un prast saskatīt ko īpašu.

 

Un nākamajā dienā bērni priecīgi ved savus vecākus to apskatīt pirms došanās mājās.

 Ielūgums Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mazajiem pacientiem un viņu vecākiem! 

 

šodien, 31.maijā, plkst 11.00

Saulaino dienu bibliotēkā

 

Mīļi gaidīsim Jūs uz Valmieras teātra izrādi bērniem

“Bērns vārdā Rainis” 

rež. Reinis Suhanovs 

 http://vdt.lv/lv/izrade/berns-varda-rainis

Labdarības izrādes tapusi sadarbībā ar "Bērnu slimnīcas fonds"

Izsmalcinātā toņu gamma

Mūsu lasītāji ierasti var vērot izmaiņas Saulaino dienu bibliotēkā. Vienmēr, kad tiek atklāta kāda jauna izstāde, tā pilnībā mainās visa gaisotne telpā. Maija mēnesī baudījām silti saulainos un rāmos krāsu toņus mākslinieces Lauras Pīgoznes darbos, kas dominē viņas darbos. No sirds vēlējāmies, lai ikkatrs ienākot, to sajustu sevī un paņemtu līdzi mieru, labu noskaņojumu un klusu prieku, jo tieši šīs sajūtas raisa izstādes vērojums.

Tik pat sirsnīga un pozitīva tikšanās ir ar pašu mākslinieci. Laura ir atbraukusi bērniem parādīt un ļaut izmēģināt kaut ko interesantu. Pēc īsas iepazīšanās, visi ķeramies pie darba. Pirmais uzdevums ir izdomāt, ko mēs katrs vēlamies redzēt savā darbiņā, tad veidot skici, pēc tam katru detaļu rūpīgi izgriezt un uzlīmēt uz atsevišķa papīra, veidojot reljefu.
Būtiski un uzjautrinoši ir mācēt saskatīt un veidot darbu spoguļattēlā, jo pats interesantākais vēl tikai priekšā.

Bērni rūpīgi strādā, nemaz nenojaušot, ka tūliņ sekos nākamais uzdevums - darbiņš jānoklāj ar košu krāsu toni un... ne velti uz galda stāv interesanta tehniska ierīce, ko ne visi atpazīst. Tā ir Lauras līdzpaņemtā grafikas spiede, ar kuras palīdzību tiks bērnu veidotie reljefdarbi atspiesti, veidojot interesantu grafikas darbu.

Process interesants ļoti. Bērni ir gatavi stāvēt rindā vairākkārt, lai savus darbiņus redzētu dažādos toņos un nokrāsās.

 

Rezultāts ilgi nav jāgaida. Skaistie grafikas darbi rindojas, lai nedaudz apžūtu un būtu gatavi līdznešanai uz nodaļu.

Bērnu aizrautīgā darbošanās priecē. Šķiet, ka ir redzēts, pamēģināts, sajusts kas jauns. Un, mājup braucot, katram būs stāsts par pavadīto laiku slimnīcā.

Laiks kopā ar grāmatām

Nereti bibliotēkās notiek jautras izklaides, kurās grāmatas un lasīšana tiek piemirsta. Lai arī tas nav peļami, jo svarīgākais jau ir jauki pavadītais laiks bibliotēkā, tomēr šoreiz prātojām, kā spēlītēs "iepīt" un akcentēt uzmanību tieši uz grāmatām. Pavisam negaidot mums uzradās arī brīvprātīgs palīgs - topošā kolēģe Gunita, kurai studiju ietvaros Latvijas Universitātē dots uzdevums- veikt brīvprātīgo darbu kādā bibliotēkā. Īsā laikā top kopīgs scenārijs un noliktā diena ir klāt, kad aicinam mazos pacientus uz spēļu pēcpusdienu Saulaino dienu bibliotēkā.
Pa brīvajiem brīžiem ir tapusi spēle "Grāmatu šurumburums", kuras ideja tika noskatīta un arī izmēģināta "Ideju tirgū" Gaismas pilī. Tās autore Pelču pagasta bibliotēkas vadītāja Daina Girvaite laipni atvēlēja iespēju brīvi impovizēt un neliedza padomu tās tapšanā mūsu interpretācijā.

 Jautājumi ir āķīgi, bet interesanti. Ja kādam kas piemirsies - tas nekas, jo visi kopā tomēr pareizo atbildi atrodam.
Kad spēlēts gana, Gunita izstāsta mums visiem savu mīļāko pasaku "Skaistule un briesmonis". Reizēm ir tik jauki, kad pašam nav pat jālasa - kāds interesantā un izteiksmīgā veidā to no sirds izstāsta.

Tad laiks nedaudz izkustēties un iesaistīties dažās, uzmanību attīstošās, rotaļās, lai pēc tam radošā darbnīcā uzmeistarotu interesantu dāvanu nodaļas medmāsiņām, jo tieši todien slimnīcā tiek svinēta Māsu diena. Bērniem izstāstam, ka pie mums pēc grāmatām nāk, un ir lielas lasītājas, arī viņas. Tādēļ spriežam, ka ļoti piemērota dāvana svētku dienā varētu būt interesanta grāmatzīme.

To gatavošanā lieti noder vecu vecās, apdzeltējušās, sen nolasītās, grāmatu lapas. Tā mēs vecajām grāmatām dodam jaunu iespēju.

Lai jauks un interesants laiks mums visiem kopā ar grāmatām!

Dāvana vismīļākajam

Ikviens bibliotekārs zina, cik daudz laika un enerģijas nepieciešams, lai ikdiena bibliotēkā būtu interesantiem un jautriem pasākumiem pārpilna.  Bet dažkārt kaut kas tik pat aizraujošs notiek it kā pats no sevis. Tev atliek vien būt vērīgam, laipnam un pretimnākošam, lai notiktu kas īpašs. Tā bija arī šoreiz.
 Pirms pāris nedēļām iepazināmies ar Silvi un viņa mammīti Ingu, kuri šo laiku mitinājās kādā no slimnīcas nodaļām un kļuva par čakliem Saulaino dienu bibliotēkas apmeklētājiem. Laiks pagāja jaukās sarunās un interesantu grāmatu meklējumos. Uzzinājām, ka dienas slimnīcas palātiņā aizrit gana jautri. Tur visi sadraudzējušies un laiku īsinot, no bibliotēkas paņemtās grāmatas, tiek lasītas pat lomās. Iesaistīts tiek arī palātā esošais vienīgais tētis un visi citi. Klausītāju, protams, vairākumā. Lēnām dzimst ideja par kopīgu lasīšanas pēcpusdienu arī pie mums, Saulaino dienu bibliotēkā.
Tā diena ir klāt. Visi omulīgi iekārtojamies ērtos krēslos un klausāmies, Ingas lasīto T.Rosa stāstiņu "Es negribu mazgāt rokas", par baktērijām, krokodiliem un visādiem nejauceņiem, kas mitinās uz nemazgātām rokām.

Tik pat vērtīgi bija dzirdēt pamācošo stāstu par Pibodija kungu un āboliem, kas liek mums saprast cik svarīgi ir nesteigties ar secinājumiem.
Bet tad laiks kādai jautrai rotaļai, kas sagādāja lielu jautrību un prieku. Un kā jauks pārsteigums sekoja kopīgi izdziedātais un izdejotais "Joka pēc alfabēts".

Pēc tās Inga aicina visus atkal apsēsties un aizdomāties par mājām, par saviem vistuvākajiem. Par īpašajām dāvanām, ko mēs varam sarūpēt, jo nākamā grāmatiņa, ko Inga bija ieplānojusi lasīt ir "Māmiņas mīlestība". Mēs visi zinam, ka tuvojas Mātes diena un tas ir iemesls, lai aizdomātos - kāda varētu būt dāvana vismīļākajam. Silvim tā ir skanīga dziesma, kura no sirds izdziedāta, mīļi pieglaužoties. Citam tas varētu būt kaut kas cits.
Bet bez dāvanām neiztikt, jo šī tikšanās reize noslēgumā izvērtās kā Annas 16. dzimšanas dienas svinības. Jā, arī slimnīcā var ļauties jautrībai. No sirds vēlam Annai veselību un jautru ballīti kopā ar savējiem!
Tā noslēdzās viena jauka diena Saulaino dienu bibliotēkā.

Arī mums tiek jauka un sirsnīga dāvana - skaists vēlējums viesu grāmatā: 

Tomēr labestība, sapratne un sirdssiltums, ko šodien dāvājām viens otram ir vērtīgākais. Kā arī atziņa, ka: 

"Viss prieks, ko ietver pasaule,

Nāk no vēlmes dāvāt laimi citiem.

Visas nelaimes, kuras ir pasaulē,

Nāk no vēlmes gūt labsajūtu tikai sev."

Sirds ritmā ieklausoties

Šķiet ikviens ir izbaudījis, ka dejā slēpjas kaut kas maģisks. Esam sajutuši, ka kustības dod mums enerģiju un sniedz daudz jaukus un patīkamus mirkļus. Zinot to, ka deju pasaule ir plaša, daudzveidīga un bagātīga, šoreiz tikšanās reizē kas neierastāks - pie mums ir viesos stepa dejotājs Māris Pūris, kurš pārsteidz sanākušos skatītājus ar savu veiklību, izcili izkopto ritma sajūtu un spēju savas zināšanas un prasmes attēlot kustībā. 

Māris pats stepu dejo jau 30 gadus, ir apmeklējis dažādus stepa dejas festivālus, seminārus, pasaules līmeņa dejotāju meistarklases. Tādēļ viņam ir ar ko mūs pārsteigt. Noprotam, ka stepa dejas žanrs ir gana nopietns un sarežģīts. Lai labāk saprastu cik daudz tajā jāiegulda, Māris to salīdzina ar jebkuru citu mūzikas instrumentu, kuru mēs mācamies gadiem. Tikšanās reizē šo to uzzinam no stepa vēstures un par iespējām to darīt tepat pie mums Latvijā. 

Un neiztrūkstoši ir arī pārsteigumi - izrādās ar stepa kurpēm kājās var dejot valsi, var izsist ritmu un dejot arī klasiskās latviešu tautas dejas. Vēsture stāsta, ka pat baznīcā ir dejots steps.

Tomēr visvairāk paliek prātā atziņa, ka ritmu saklausīt mēs varam jebkurā mirklī dabas skaņās, tomēr vissvarīgākais ritms mums jāsajūt savā sirdī, kuram pakārtots ir viss, kas notiek ar mums.

  

Tikšanās ar mākslinieci Ievu Jurjāni

Visu mēnesi  RCB Saulaino dienu bibliotēkā bija iespēja vērot mākslinieces Ievas Jurjānes grāmatu ilustrāciju izstādi, kas noslēdzās ar jauku, radošu pēcpusdienu kopā ar pašu mākslinieci.
Iepazīstoties, Ieva atcerējās savus piedzīvojumus bērnībā, kad nācās slimības dēļ uzkavēties gultiņā, kā arī atgadījumu pavisam nesen, kad bija spiesta pabūt tepat, Bērnu slimnīcā, kopā ar savu meitiņu Ģertrūdi. Viņa ir pārliecināta, ka arī tādās reizēs ir laiks fantāzijai un iespēja sevī uzturēt prieku par to, ko mēs redzam dabā, ļaujoties saviem vērojumiem un iedomu pasaulei.
Ieva pastāstīja par kopīgo projektu ar Ornitoloģijas biedrību, kā rezultātā tapa skaists, izzinošs plakātas ar dažādiem putniem, kurus iespējams pamanīt un vērot arī esot slimības gultā- putnu barotavās aiz loga, vai kaut kur starp pilsētas namiem.

Tomēr laiks rotaļām savos sapņos ir pats jaukākais, ko var darīt tad, kad nekā cita nav ar ko sevi pārsteigt. Ideju var pasmelties kaut vai no Ievas Samauskas grāmatas "Čarlīnes deguns", kurai ilustratore ir Ieva. Un tas nav nemaz tik grūti- iedomāties, ka kādu rītu Tu pamosties un, veroties spogulī,  savā sejā pamani izmaiņas. Un kāpēc gan tur nevarētu būt kāda putna knābis?
Vispirms, kopā ar mākslinieci, izpētījām grāmatas, kurās var daudz interesanta uzzināt par putniem. Tad mēģinājām iedomāties, kuram putnam pēc rakstura mēs katrs gribētu līdzināties. Pēc īsas apdomāšanās, izvēle tika veikta un ātri vien tapa skaisti putnu zīmējumi. Tad Ieva aicināja ļauties sapņiem un mēģināt uzzīmēt sevi, kas tik ļoti līdzinās izvēlētajam putnam.

Un tad... sajust, kā būtu, ja būtu... ja mana istaba būtu kā dobums mežā, kurā nakšņo pūce, un dienas darbi jāpakārto pūces rakstura īpatnībām? Kā būtu, ka man būtu tik spēcīgi spārni kā ērglim? Vai tie ļautu man mierīgi nosēdēt skolas solā?

Pati Ieva saka: "Skatīties uz zīmētu putnu nozīmē domāt. Saprast to, ka mēs neesam vienīgie uz šīs pasaules, ka ir citas dzīvas radības, saprast, kā tās eksistē, kā tās pārvietojas. Stāvi zem dzērvju kāša un iztēlojies no kurienes tās dodas..."